Salīdzinājumā ar mākslīgo kvarcu{0}}dabiskajam kvarca akmenim ir primārāka un savvaļas īpašības. Veidoti pirms miljoniem gadu ģeoloģisko procesu rezultātā, tā kristāli tiek saspiesti augstā spiedienā un temperatūrā. Tipisks piemērs ir kvarcīts, kura virsmu klāj minerālu dzīslu raksti, kuru krāsa svārstās no piena baltas līdz zeltaini dzeltenai, atgādinot marmora "hardcore brāli".
Tā atšķirīgās iezīmes ir: cietība, kas ir salīdzināma ar mākslīgo kvarcu (Moss 7), spēcīga izturība pret koroziju un spēja izturēt skābes un sārmu testus. Tam ir arī lieliska ugunsizturība ar kušanas temperatūru, kas pārsniedz 1600 grādus, tādēļ tā ir piemērota augstākās klases villu darba virsmām. Tās dabiskā tekstūra ir tās dvēsele, padarot katru gabalu unikālu un piešķirot telpai māksliniecisku sajūtu. Tomēr nevar ignorēt tā trūkumus: tā porainā struktūra padara to noslieci uz traipu veidošanos, kas prasa regulāru kopšanu ar blīvēšanas līdzekļiem; vēl svarīgāk, pastāv radiācijas risks. Kvarcīts var saturēt nelielu daudzumu urāna un torija, un ilgstoša -iedarbība var radīt risku veselībai, piemēram, nervu bojājumus vai vēzi. Ieguves process bojā arī ekosistēmu, un apstrāde ir laikietilpīga{10}}no karjera līdz pulēšanas rūpnīcai. Tas aizņem vairākus mēnešus.
